Jēkabs Kauķis
Kurzemes artilērijas pulka virsseržants. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Nr. 519.
Dzimis 1889. gada 3. aprīlī Ternejas pagastā. Izglītojies draudzes skolā. Strādājis kā miesnieks Rīgā. Krievu armijā iesaukts 1910. gadā. 1. pasaules kara laikā līdz pat 1917. gada oktobrim dienējis 23. artilērijas brigādes baterijās. Apbalvots ar vairākām godazīmēm, sasniedzis vecākā apakšvirsnieka pakāpi.
Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 25. februārī 1. Valmieras kājnieku pulkā. Vēlāk pārvietots uz Vidzemes, tad Kurzemes artilērijas pulku. Piedalījies visās kaujās pret lieliniekiem un bermontiešiem. Par kauju nopelniem 1919. gada 1. jūnijā paaugstināts virsseržanta pakāpē.
1919.gada 1. aprīlī kaujā pie Apes, kad baterija bija ielenkta no trijām pusēm un igauņu kājnieki jau atkāpās. J.Kauķis, neskatoties uz tiešo šauteņu un ložmetēju uguni, kas bija vērsta uz bateriju, ar nepārtrauktu karteču uguni apturēja ienaidnieka uzbrukumu. Tajā pašā dienā Apes miestā zem spēcīgas ienaidnieka uguns izglāba lielgabalu, kurš būtu kritis lielinieku rokās.
1920.gada 18. novembrī pie Iecavas upes spēcīgā bermontiešu ložmetēju, šauteņu un mīnmetēju ugunī mūsējo ķēdes priekšgalā uzturēja komandā kārtību, tā sekmēdams ienaidnieka uzbrukuma atsišanu.
Pēc kara dienējis Daugavgrīvas cietoksnī, krasta artilērijā. Atvaļināts 1922. gada vasarā, pēc gada atgriezies Kurzemes artilērijas pulkā, kur dienējis līdz 1924. gadam. Pēdējos dzīves gados bijis miesnieks Rīgā, neilgu laiku strādājis uz dzelzceļa. Miris ar tuberkulozi 1928. gada 20. novembrī Rīgā. Apbedīts Rīgas Brāļu kapos.
