Jānis Brikmanis
Man ir savs varonis – Brīvības cīņu dalībnieks, mans tēvs Jānis Brikmanis, dzimis 1900. gada 2. janvārī.
Par karošanu sākotnēji dzirdēju, kad mēs, pulciņš zēnu, “šaudījāmies” pagalmā gar stūriem “kara spēlēs”. Tēvs pienāca un teica: “Es arī karoju… ar loku un bultām.” Mēs noticējām. Es arī. Tie bija 40-tie gadi, aptuveni 1947. – 1948. gads. Par karošanu taisnība. Vairāk tajos gados vēl nevarēja stāstīt. Drīz vien pēc tam tēvs man parādīja zīmotni ar Latvijas saulīti. Uzzināju, ka tā bijusi pie cepures, karojot par Latviju. Pēckara laika bērni bija iemācījušies nerunāt. Parādīja arī vietu, kur pažobelē to noglabāja. Tā jau pirmsskolas laikā uzzināju, kāda ir Latvijas Saulīte.
Vēlāk uzzināju, ka tēvs piedalījies vienā no pēdējiem uzbrukumiem pie Latvijas robežas.
Pieminēja arī igauņus, ka tie bijuši dūšīgi cīnītāji. Visu dzīvi sacīja, ka Alūksnē ir skaistas meitenes. Viņu nodaļa dažas dienas uzkavējusies Alūksnē.
Vēlāk, neatkarības laikā, dažkārt kādai alūksnietei teicu, ka manam tēvam, iespējams, iepatikusies viņas vecmāmiņa, jau cienījamāku gadu dāma, tad arī, ka viņas mamma, radiniece.
Tēvs minēja arī reizi, kad viņam bija zirga mugurā jānogādā ziņa citai nodaļai vai komandpunktam. Tika parādīts ceļš, pa kuru auļot. Tēvs bija nojautis, ka tur var saskrieties ar pretinieka vienībām. Būdams lauku zēns, bija ievērojis mazāku celiņu un lauku. Izlūku grupa pie mazā ceļa bija apšaudījusi pretinieka izlūkus. Karavīru atjautība.
Un vēl dažas reizes par cīņām. Bija daudz cīnītāju un cietušo, kuri “tajos laikos” tuviniekiem un īpaši bērniem – ne vārda. Tēva gudrība. Ja es vai kāds ģimenē par karošanu, lokiem vai bultām pastāstītu vēl kādam, par to maz interesētos. Jo tikai “es arī karoju”. Ne – kur, kad, ko viņš reāli darīja.
2. Pasaules kara beigas sagaidījām tēva dzimtajās mājās Kurzemē, Durbes tuvumā Padonē.
Tie, kuriem atdeva viņu neieņemto, neuzvarēto Kurzemes cietoksni, gāja “ķēdē” 10 m viens no otra un veda līdzi vīrus vecumā no 16 līdz 60 gadiem. Vai mūsējie zināja, kur aizveda? Padsmitniekus, vismaz dažus, daļu paturēja tepat. Tēvs atgriezās 1945. gada rudenī vai nākošā gada pavasarī. Radi vēlāk teica, ka tik izģindušu cilvēku nebija redzējuši. Atkopās. Kādu laiku bija II grupas nespējnieks. Bija labs runātājs, raksturīgi dzimtai. Kari liedza ieņemt pelnīto vietu sabiedrībā.
Tēva “brīnumu” izjutu bērnībā. Nekad nejautāja, kas tev rokās, ko tu dari, kas kabatās. Prata kā gudrs cilvēks pateikt vajadzīgas lietas un aizrādīja reti. Tad palika prātā. Reiz pinkšķēdams atskrēja kaimiņu puika, es jau biju mājās, saka tēvam, ka Jānis viņam iemetis ar akmeni. Pajautāja: “Tas bija tavā istabā – gaitenī?”
“Mēs mētājāmies aiz kūts.”
“Tad jau vienam varēja trāpīt,” pateica.
Man neko. Pamācoši.
No šīs un vēl kādas reizes iemācījos nesūdzēties. Ne skolā, ne darbā, ne par vienu. Kad biju pedagogs, dzirdēju vairākus gadījumus, ka jauni pasniedzēji izskrējuši no auditorijas un sūdzējušies vadībai. Kolēģes pasniedzējas vai ik starpbrīdi dalījās piedzīvojumos par studentiem. Es ne par vienu.
Līdzcilvēki vairakkārt interesējās, kas tēvs bijis agrāk. Parastas sarunas “tajos” laikos. Jo arvien bija pieklājīgs, labi safrizēts, lai gan darbs “vienkāršs”. Un valoda! Vienmēr pareiza. Biju jau jauna vīra gados, kad sešdesmitajos aizliedza Jāņus. Tēvs man norunāja vienu pantiņu no to dienu tautas daiļrades, ar dzēlīgumu, bet labiem vārdiem. Dzirdēju, ka vīriem to pašu ar vienu “viegli” nerātnu vārdiņu var pateikt. Tā mācīja valodu.
No atmiņām
Tēvs spēlēja vijoli. Tie bija mani pirmsskolas un skolas pirmie gadi. Pēckara gadi, kad dzīve, šķietami, bija kļuvusi mierīgāka. Reiz tēvs sacīja, ka nospēlēs dziesmu, kuru es zināšu. Manā “pieredzes bagātā” klausītāja sapratnē no vijoles gaidīju vārdus. Tad uzzināju, kas ir melodija, mūzika… Kara un pirmajos pēckara gados bija cita “mūzika”. Vienu “pantiņu” atminos. Jaunās “kārtības” ieviesējs – līdzskrējējs pagalmā auroja, pistoli vicinādams: “Latvieši! Uz Sibīriju!” Vēl un vēl… Lai gan pats tepat, šai zemē bija dzimis. Tikai neveiksmīga bērnība radīja šos mazos tirāniņus. Tāpat lielos. Viņa “laiks” 1949. gada pavasaris, kad uzklausīja vai ikvienu plencīgu ziņotāju. Kad pēc 6 – 7 gadiem izsūtītie sāka atgriezties, klaigātāji, kuri spēja, mudīgi un klusi devās pretējā virzienā vai nolīda tālākā Latvijas stūrītī.
Mēs, bērni, iemācījāmies nerunāt par mājās dzirdēto un redzēto. Zināju, ka dārzā ierakti trauki, piemiņas lietas. Citi steigā dedzināja bildes un rakstītas liecības.
Vēlāk lasīju par strēlniekiem ar vijoli. Kristaps, kurš daudz spēlēja un sacīja, ka viņa vijole pēc kara gaitām slavinās cīnītājus un brīvību. Vijole apklusa pie Ložmetējkalna – strēlnieks Indriķis Zvejnieks no Cēsu puses arī krita. Viņam līdzās atrada vijoli.
Nesen uzzināju, ka viens no mūsu šodienas augstākās pakāpes virsniekiem spēlē vijoli.
Sākuma “stāsts” ir par Kurzemi, Kurzemes cietoksni, neieņemto! Neveiksmīgie uzbrucēji te ienāca, kad vairs Berlīne neturējās. Pēc neilga laika viņu “ķēdes”, 10 m viena no otras, slāja pāri Kurzemei un aizveda visus vīrus vecumā no 16 līdz 60 gadiem.
Es gribēju iet kopā ar tēti. Mani pagrūda atpakaļ. Tētim laimējās atgriezties. Bija Karēlijā, raka “Belomorkanal” – iecerēto ūdensceļu no Ladogas ezera līdz Volgai vai Dņeprai. Vācu dibinātajam leģionam gadu bija par daudz, pratinātājus un sargātājus tāds vergotājs maz interesēja līdz vairs lāpstu nespēja cilāt, tad pataustīja, pastiepa ādu, zem kuras miesu nejuta, teica: “Brauc mājās!” Radi sacīja, ka tik izģindušu cilvēku nebija redzējuši. Dakteri saskatīja 2. grupu. Atkopās, atguva spēkus ar tautas gudrībām: “skudru” vannām (ar skudrskābi piesātināto t.s. pūžņu materiālu “klusajā” gadalaikā), dažādu ziedu uzlējumiem, dažādu citu dabas dāvanu kompresēm un uzlējumiem. Strādāja, pēc nedaudz gadiem sagaidīja savu otro atvasi – manu māsu.
Tētis runāja nedaudz, pateica daudz vairāk par runātīgajiem. Tēvam bija vai ik gadījumam kāda tautas gudrība. Teicieni gūti no Raibenieku muižas ļaudīm Durbes apkārtnē.
Ja klātesošo domas dalījās, tad: “Kam kilken tam kilken, kam zup’ tam zup’, bet nurge nevajag taisit.”
Ja ieminējās – tas par daudz – un tml., tad: ** “Daudz ved tik ar vezumu.”
Dzirdot ierasto – ja būtu zinājis: “Ja es būtu zinājis, ka pakritīšu, tad būtu paklājis salmus.”
“Pastāvi pie ratiem,” veltīts kādam, kurš lūkoja nelūgts pamācīt.
Bija staigājošie tirgotāji, mainītāji… Viens bija tāds, kurš, satiekot kādu: “Saimniek, saimniek, vai pa šo ceļu var aiziet uz Dambeniekiem, Padoni?” Lai gan tur gājis vairākkārt, prasījis jau iepriekš. Tad tiem, kas ko līdzīgu prasīja, noderēja: “Kā Joske ceļu zina, bet prasa.”
Tādi ceļotāji, arī skroderi un kurpnieki nakšņoja mājās, ja vakars klāt, bet darbi turpinās. Viens tāds, saklausījis valodas par plūmēm, kas sabirušas zemē un garšīgas, tumsā naktī gājis meklēt. No rīta interesējies: ”Saimniek, vai plūmelēm ir kājeles un tās pīkst?” Tapa skaidrs, ka iekodis vardei. Vietējā valodā – naģei.
Atgriežoties no Karēlijas, tētim bija līdz daži nelieli koka priekšmetiņi, kāda figūriņa. Tas bija Karēlijas bērzs. Tā uzzināju par Karēlijas bērzu atšķirību no mūsu bērziem. Tas noderēja turpmāk. Tāpēc K bija pirmais burts, kuru iemācījos. Tolaik un kara dienās ābeces gudrības bija nākotnes sapnis. Ar ciparu 5 arī bija līdzīgi, taču neatceros īsti, kaut kas ar tēva stāstos piedzīvoto.
Zivkopība, dīķi, ezeri, laivas bija mūsu ikdiena, zivis arī. Iemācījos vadīt laivu un rīkoties ar tīkliem, murdiem u.c. piederīgo. Viens vai otrs airējām un darbojāmies ar zvejas rīkiem. Tā ieguvu stipras rokas, ātri iekļuvu Latvijas izlasē klinšu kāpšanā.
Minēju par runu un valodu. Tētim bija laba valoda, labs runātājs. Kari un pēckara laiks lika apstāties pie vidējās izglītības. Bija radu, paziņu atziņa, ka būtu labs advokāts – runas vīrs. Dzimta bija apveltīta ar gudrību, inteliģenci.
Tēvs savā darbā bija rūpīgs.
No aptuveni 1947. gada strādājis vairākās dīķsaimniecībās Latvijā, jo bija tāds Iekšējo ūdeņu trests, kas pārlūkoja visas dīķu, arī ezeru saimniecības Latvijā. Mūsu ģimeni “cilāja” uz saimniecībām, kuras vajadzēja “pacelt” . Tā arī es mācījos trijās skolās, jo atkal atgriezāmies sākotnējos “dīķos”. Iestājos 4 reizes skolā. Durbes skolā 2 reizes.
Būdams saimniecības vadītājs vai brigadieris, visos darbos bija kopā ar strādniekiem un darīja visus darbus.
Visus “papīrus” turēja kārtībā. Tā visu dzīvi, ik dienu pierakstīja, kas darīts, savukārt laika “zīmes” arī pēc darba dzīves beigām.
Mums bija laba saskarsme, ne velti 1945. gadā, kad tā “ķēde” nāca, es gribēju iet līdzi.
Vienā reizē, ierunājoties par dziesmām, tēvs teica, ka “Dažu skaistu ziedu” ir aizliegta. Pārāk latviska, dziedāja karavīri un partizāni. Zināšanas un ģimenes gaisotne mani jau agri rosināja lasīt, lasīt un lasīt. Arvien mūsu sarunās bija kāda deva gara bagātināšanai.
Atmiņās dalījās Jānis Brikmanis (arī vectēvs Jānis un mans dēls Jānis).
